2021.gada 25. janvārī
Aculiecinieka redzētie un dzirdētie fakti un notikumi kā slepeni, netaisnīgi un varmācīgi Jēkabpils totalitārie komunisti kopā ar LPSR Augstāko Padomi apvienoja Krustpils un Jēkabpils pilsētas un rajonus
Jau 1955.gadā Jēkabpils komunistiem ir bijusi ideja par abu Daugavas krastu, t.i., Krustpils un Jēkabpils apvienošanu, reizē apvienojot un masivizējot abus rajonus. Šo nodomu kavēja apstāklis, ka arvien uz priekšu tika atlikta jauna tilta būve pār Daugavu, jo tik ātri neveicās vecā, kara laikā saspridzinātā tilta lūžņu izcelšana no Daugavas.
Beidzot 1962. gada janvārī Krustpils tiltu būves vilciena celtnieki svinīgi nodeva ekspluatācijā jauno tiltu pāri Daugavai, lai pāri upei nav lēni jāpeld ar prāmīti vai mazo kuģīti “ Gulbis’’. Jau ļoti sen krustpiliešiem bija zināmas jēkabpiliešu ambīcijas, ka bijušajai Jēkabpils apriņķa pilsētai ilgu laiku trūkst lieluma un plašuma ko pārvaldīt un gūt savtīgus labumus.Turpmākie notikumi to visu apstiprina un piepilda.
Tūlīt pēc tilta atklāšanas, 1962. gada februāra beigās un visu marta mēnesi pa abām pilsētām klīda runas un baumas, darba kolektīvos,iestādēs, konoteātros, veikalos un ielās cilvēki tikai čukstus vien sarunājās, baidoties no stukačiem, ka drīz vien pavasarī Krustpils un Jēkabpils tikšot apvienotas vienā lielā pilsētā un rajonā.
Aprīļa sākumā krustpiliešus pārsteidz jauna ziņa, ka LKP Jēkabpils komunisti esot uz Maskavas PSKP CK nosūtījuši vēstuli ar lūgumu, lai apvienotās pilsētas atļaujot nosaukt Jurija Gagarina vārdā par godu viņa uzlidošanas kosmosā pirmajai gadadienai, t.i., 12.aprīlim. Pēc nedēļas, 1962. gada 19.aprīlī abu pilsētu ļaudis, lasot Jēkabpils rajona avīzē “ Padomju Daugava’’, kuru pārdeva arī Krustpils kioskos, ierauga publicētu Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija 1962.gada 17.aprīlī pieņemto dekrētu par Krustpils un Jēkabpils rajonu, Krustpils un Jēkabpils apvienošanu. Krustpilieši iepriekšējo dienu čuksti un varbūtējās baumas šajā dienā piepildījās ar asaru straumēm. Ejot pa Rīgas ielu tās dienas pusdienlaikā arī manās acīs plūda asaras, kā komunistu, valdības slepenie varmākas iznīcina manas pilsētas godu, brīvību, identitāti un patstāvību. Sevišķi to visu pārdzīvoja sievietes, bet vīrieši lamājās un strīdējās visu aprīļa mēnesi.
Pēkšņi, pirmie uzzinājuši krievi no Maskavas radio un komunistu avīzes “ Pravda’’, ka J. Gagarina dzimtā pilsētiņa GZatska, ap 100 km no Maskavas, nosaukta par gorod Gagarin.
Ap 1970. gadu bijusī LKP Jēkabpils RK mašīnrakstītāja, kad viņa tur vairs nestrādāja, man izstāstīja kāds bijis strīds starp komunistu funkcionāriem. Vieni pamatojuši, ka apvienotās pilsētas esot jānosauc godam un pelnīti par Krustpili. Otrā puse konsekventi uzstājusi, ka jānosauc par Jēkabpili, jo jēkabpilieši ieguldījuši daudz laika, lai panāktu dekrēta pieņemšanu, ka komunistiem kā ateistiem bijusi noraidoša prasība, ka krusta vārdā pilsētu nosaukt nekādā ziņā nedrīkstot. Tā visa rezultātā Jēkabpils komunisti uzspļāva tiem faktiem, ka Krustpils ir 433 gadus vecāka par Jēkabpili, ka Krustpilī tajā laikā dzīvoja 9300 iedzīvotāju, bet Jēkabpilī tikai 7300 iedzīvotāju.
Cik man bija pazīstama krustpiliešu inteleģence, tad viņi visi šausminājās par to, kā Jēkabpilī katrs tur dzīvojošais cilvēks saucas – jēkabpilietis, t.i. hercogam Jēkabam – bijušajam latviešu senču vergturim, ādu maucējam, merkantilam piederošs īpašums, jau gadsimtiem ilgi. Arī es tam pilnīgi piekrītu, dziļi sašutis nožēloju, ka pēc 1918. gada Latvijas valdība arī dievināja hercogu Jēkabu. Pirmā zvaigzne virs Brīvības pieminekļa dievina Kurzemes hercogisti, t.i.,Kurzemi, Zemgali un Sēliju. Visas vāciski nosauktās Latvijas pilsētas tikušas pārdēvētas latviski, tikai Jēkaba pilsēta palikusi. Iesaku gan vienkāršam latvietim, gan valstsvīram Cēsīs paskatīties pieminekli uz vēl mūsdienās esošiem latviešiem ar seju pret zemi un dibenu gaisā – latvieti savu vergturu priekšā, un padomāt par to, kāds ir latvietis. Un kādi ir igauņi, poļi, leiši, vai viņi godā savus vergturus, vai pilsētas nosauc vergturu vārdos?
Par to, ka slepeni, vardarbīgi, netaisnīgi, bez ekonomiska pamatojuma, bez iedzīvotāju aptaujas un piekrišanas abi rajoni, pilsētas tikuši apvienoti, man personīgā sarunā 1963. gada vasarā tiekoties, atceroties notikušo pastāstīja Krustpils rajona kompartijas bijušais 1. Sekretārs Ivanovs. Viņš ar rūgtu sašutumu teica, ka nākošajā dienā pēc dekrēta publicēšanas ap 10 Jēkabpils komunistu sanākuši viņa kabinetā runāt par to, ka apvienoto partijas komiteju gribot izmitināt Krustpils kompartijas jaunuzceltajā mājā. Ivanovs no pārsteiguma, dusmām nevarējis spēt parunāt. Tikai esot izteicies – kas tas par partijas apvērsumu un okupāciju uz Krustpils partijas komitejas rēķina. Palūdzis jēkabpiliešus telpas atstāt, sarunā neielaidies. Aiz izmisuma un pārdzīvojuma, ka tiek iznīcināts, Ivanovs tvēris un sadauzījis sava kabineta divus krēslus. Steigā ap pusdienas laiku sēdies vilcienā uz Rīgu uz LKP CK. Tur viņam paskaidrots, ka, jā ar to rajonu vienošanu, masivizēšanu steidzinājusi Jēkabpils partijas komiteja, CK visam piekritusi, viss esot nolemts pareizi. CK darbinieks lūdzis Ivanovam vienu stundu pagaidīt, pastaigāt pa pilsētu un tad atnākt atpakaļ uz CK. Ierodoties otro reizi, CK darbinieks Ivanovam atvainojies visas CK vārdā, iedevis viņam ieteikumu-pilnvarojumu par to, ka viņš esot apstiprināts par atbildīgu darbinieku zivsaimniecības koncernā "Zapriba’’ Rīgā, Ivanovs man teica, ka tā viņam aiztaisīja muti, paaugstināja darbā, samierināja, par ko viņam iebildumu nebija.
Vēl viena komunistu melu episode. Kad apvienoja abas pilsētas, tad Jēkabpils komunisti pilsētas vadībā šiki solīja, ka abas pilsētas uzturēšot, attīstīšot līdzīgi, vienai otru neatkārtojami papildinot. Dzīve gāja uz priekšu, pēc 10 gadiem viss krasi mainījās par sliktu Krustpilij. Mainījās arī pilsētas komunistu vadība. No Krustpils pamazām neuzkrītoši tika slēgti uzņēmumi – Asotes šūšanas fabrika, Krustpils slimnīca, ķieģeļfabrika, keramikas cehs, rūpniecības kombināts.Tāpat tika likvidēta Krustpils pilsētsaimniecība u.c. iestādes un uzņēmumi. Tādā veidā Jēkabpils komunisti ar ‘’skaldi un valdi’’ centās panākt, lai Krustpils it nekad neatdalītos no Jēkabpils, kas arī visus šos 58 gadus ir noticis ar valdības atļauju.
Šo visu jēkabpiliešu ‘’pasākumu’’ rezultātā Krustpils, jo sevišķi atjaunotās Latvijas neatkarības 30 gadu laikā, eksistē kā tukša pilsēta ar trīs galvenajām ielām tranzīta kravu un Latgales vieglā transporta caurbrauktuve. Turpretim Jēkabpilī ir koncentrēts viss pilsētdzīvei nepieciešamais: pakalpojumi, astoņi lielveikali, bet tulīt atvērsies devītais “Lidl’’ komplekss. Pēc it visa lielākā arī nepieciešamākā krustpiliešiem no vidēji 5 km attāluma pāri vienīgajam tiltam pār Daugavu ar dārgiem autobusiem arī uz slimnīcu jābraukā tērējot dārgo laiku un līdzekļus.
Kā pēdējo 30 gadus piedzīvoto atzīmēju, ka Krustpilī nav ne maksas, ne bezmaksas tualetes. Cilvēki no Krustpils tirdziņa, no jebkuras ielas tualetes vietu atrod aiz Daugavas pretpalu dambja vai kādas necilas būdiņas vai krūma.
Tik “augsts’’ komunistu solītā, arī neatkarīgās Latvijas laika dzīves līmenis, dzīves kvalitāte ir Krustpilī šodien. It neviens valdības pārstāvis to visu Krustpilī nav apskatījies, ko lūguši esam četras reizes.
Visu Krustpilī redzēto, dzirdēto, pārdzīvoto ar lielām sāpēm un ciešanām atcerējās un uzrakstīja Pēteris Mauriņš.
Stāsts ievietots 2021.gadā.
