Interešu apvienībai Literāts - 40
Atzīmējot interešu apvienības “Literāts” 40 gadu jubileju, uz sarunu aicinājām žurnālistu, dzejnieku, publicistu Andri Grīnbergu. No 1984. gada A.Grīnbergs kopā ar Lūciju Ķuzāni vadījis radošo apvienību “Literāts” Jēkabpils Galvenās bibliotēkas paspārnē.
Kas Jūs astoņdesmito gadu beigās pamudināja uzņemties Interešu apvienības “Literāts” vadīšanu? Kā Jūs un citus autorus ietekmēja tā laika noskaņa un notikumi?
Jēkabpilī sāku dzīvot 1983. gada februārī, un jau pēc gada toreizējās Jēkabpils Centrālās bibliotēkas direktore Mirdza Mulere mani uzrunāja un piedāvāja vadīt topošo interešu apvienību “Literāts”. Es atgaiņājos, jo visos rajonos, kur biju iepriekš dzīvojis un strādājis – Kandavas, Limbažu un Kuldīgas – , jauno autoru apvienības jau biju vadījis, vēlējos atvilkt elpu. Bet drīz vien piedāvājums atkārtojās, tikai nu ar piebildi – jaunos autorus varēsiet vadīt divatā, rakstniece Lūcija Ķuzāne jau piekritusi. Ar Lūciju biju pazīstams jau no tiem laikiem, kad 14 gadus dzīvoju un strādāju Rīgā, Jēkabpilī mūsu pazīšanās pārauga draudzībā, protams, piekritu, jo divi zirgi priekšā, tas jau pavisam cits vilcējspēks. Un tas laiks bija jau pavisam cits – jaunas vēsmas, priekšnojautas, sabiedrības viļņošanās pirms Atmodas. Es turpināju strādāt Rīgā iznākošajā Latvijas lielākajā avīzē “Cīņa”, savos rakstos kļuvu arvien drosmīgāks, īpaši, kad runa bija par Jēkabpili un pilsētas sakopšanu. Laiks pierādīja, ka manas asās publikācijas dod rezultātu, cilvēki mani arvien vairāk atbalstīja. Lai arī bija brīži, kad likās – tūliņ, tūliņ man būs jāzaudē Jēkabpils zonas korespondenta amats ( manā apkalpes zonā ietilpa trīs toreizējie rajoni – Jēkabpils, Madonas un Stučkas), es tomēr noturējos. Īpaši nonācu uz naža asmens pēc kritiskajiem rakstiem par partijas Jēkabpils rajona komitejas pirmo sekretāru Arkādiju Vrubļevski un Madonas rajona miliciju. Ilgus gadus bija valdījis nerakstīts likums – par partijas pirmajiem sekretāriem presē nedrīkstēja parādīties neviens kritisks vārds, viņi bija neaizskarami ķeizariņi. Un pēkšņi – bāc! – Grīnberga atmaskojošā publikācija kā bumba. Žurnālista ievārīto putru strēbt atsūtīja Centrālkomitejas ideoloģisko sekretāru Anatoliju Gorbunovu, kurš pēc trīs dienu braukāšanas par Jēkabpili un Jēkabpils rajonu deva atziņu, ka žurnālistam taisnība, ka kritika ir pamatota. Labi, ka mani toreiz aizstāvēja tādi vīri kā galvenais mežzinis Jānis Mūrnieks. Cilvēki bija kļuvuši drošāki, vairs tik ļoti nebaidījās no tās vienīgās partijas un visur klātesošās čekas modrās acs.
Tas viss ļāva mudināt arī jaunos autorus paskatīties sev apkārt ar kritiskāku aci, nebaidīties pateikt atklātu vārdu.
Kā Jūs aprakstītu apvienības “Literāts” izaugsmi un pārmaiņas 40 gadu gaitā?
“Literāta” izaugsme un pārmaiņas 40 gadu laikā – tur ir gan gandarījums, gan arī rūgtums. Gandarījums, ka no “Literāta” vidus izauguši visā Latvijā pazīstami dzejnieki – Ronalds Briedis un Ruta Štelmahere, viņu vārdi sīkākus komentārus neprasa, visu pasaka viņu grāmatas un viņu radošā darba novērtējums, piešķirtie tituli. Man personiski liels prieks, ka “Literāta” audzēknis Gundars Kalve kļuvis visā Latvijā pazīstams lauksaimnieks un Ukrainas brīvības cīņu dalībnieks. Un ka tieši viņam varu pateikties, ka varēju uzrakstīt grāmatu “Gandrīz nepieklājīgi jautājumi”, kas nonāca Latvijas Universitātes žurnālistikas studentu obligātās literatūras sarakstā. Tiesa, Gundaram dzejoļus nācās nomainīt pret ieroci rokās, bet man ir pārliecība, ka viņš mūs vēl iepriecinās arī ar rakstīto vārdu.
Jā, un vēl prieks, ka visus šos gadus, lai arī tieši nepiedalījās “Literāta” dzīves ikdienā, bija jūtama Skaidrītes Gailītes klātesamība. Kā tautfrontiete, kā māksliniece, kā rakstniece, kā sabiedriskā darbiniece.
Rūgtums, ka šis laiks uzliek savu zīmogu. Mūza klusē, kad lielgabali runā. Sintija Kampāne vada tagadējo “Literātu” un pati raksta dzejoļus un apceres par literatūru, taču kopumā mūsdienas nav tās labākās dienas poēzijas uzplaukumam. Bet varbūt ir? Iespējams, šis ir tikai tāds neliels pieklusuma brīdis. Es kā dzejnieks lepojos ar “Literāta” spožajiem dzejnieku vārdiem, bet smeldzīgas notis brūk virsū, ka īsti nav jauno, kas turpinātu Lūcijas Ķuzānes padarīto prozas druvā. Lai gan pati Lūcija arī savos 97 gados vēl joprojām sēž pie rakstāmgalda un beidzot top rindas grāmatai, ko mēs, mazā rakstnieku savienība, kā sevi tā ar humoru dēvējām (Valdemārs Ancītis, Aleksandrs Pelēcis, es arī), viņai tik ļoti neatlaidīgi ieteicām. “Glupās meitas piezīmes” – tādu grāmatu paģērējām. Ilgus gadus nekā, lai rakstnieci izprovocētu , es kādu dienu pateicu – Lūcija, tu šo grāmatu nekad neuzrakstīsi, jo tu jau negribi sevi atzīt par glupu. Iedarbojās! Ir cerība, ka beidzot sagaidīsim!
Kādas iniciatīvas vai pasākumi "Literātā" ir bijuši īpaši nozīmīgi Jums personīgi vai apvienībai kopumā?
Pirmkārt, regulārās “Literāta” nodarbības, kad Lūcija un es – mēs prasījām izpildīt mājas darbus, mēs prasījām gatavoties katrai kopā sanākšanai, pateicām stingri – vairāk jāstudē klasiķi, vairāk jāstudē literatūras teorijas pamati, jāstudē literatūrkritika. Nevar nopietni radīt, ja nav stingra pamata. Labs pagrūdiena punkts bija kopā ar bibliotēku organizētie literārie pasākumi, tikšanās. Es esmu ļoti pateicīgs “Literātam”, ka vienmēr tas bijis klāt manu jubileju autorvakaros ( 50 gadi, 60 gadi, 70 gadi – visi Jēkabpils Tautas namā) un grāmatu atvēršanas svētkos. Piecos gados atvērtas jau piecas grāmatas, tūliņ būs kārta sestajai. Cilvēciski mīļš paldies Sintijas mazulim, kas arī pagodināja!
Kā, Jūsuprāt, "Literāta" darbība ir ietekmējusi Jēkabpils kultūras vidi?
Domāju, ka “Literāta” darbība Jēkabpils kultūrvidi ietekmējusi noteikti. Jau tas vien, ka regulāri mēnesī “Brīvajā Daugavā” (sākumā “Padomju Daugava”) parādījās literārā lappuse “Daugaviņa”, kuras veidošanā vislielākie nopelni pieder Lūcijai Ķuzānei, bija liels ieguvums sabiedrībai, jo tajās lappusēs drukāja ne tikai dzejoļus un stāstu fragmentus, bet arī publikācijas, veltītas rakstnieku jubilejām, apskatus par literatūras procesiem, par kultūras dzīvi. Tajos gados avīzes ļoti lasīja., bija numuri, kurus kioskos izķēra, ja bija kāds interesants raksts. Bet patiesībā būtu jārunā par mijiedarbību, jo rosīgā kultūrvide ietekmēja arī “Literāta” aktivitātes. Katrā ziņā es Rīgā un citur vienmēr varēju uzslavēt aktīvās kultūras dzīves izpausmes Jēkabpilī, nereti arī par tām rakstīju gan Rīgas lielajās avīzēs, gan žurnālos. Tur bija daudz interesanta – gan tikšanās, gan diskusijas, gan koncerti un teātra izrādes, īpaši Intas Ūbeles iestudētās, gan aicinājumi ziedot grāmatu izdošanai, piemēram, Valdemāra Ancīša “Sēlijas grāmatas” izdošanai vācām ziedojumus ne vien Jēkabpilī un Jēkabpils rajonā, bet arī Rīgā un citur.
Kādi pasākumi vai aktivitātes, pēc jūsu domām, varētu vēl vairāk veicināt literāro darbību Jēkabpilī un plašākā mērogā?
“Literātam” ir paliekoša nozīme Dzejas dienu organizēšanā Jēkabpilī un novadā, savukārt Jēkabpils Dzejas dienas, īpaši dzejas autobuss un dzejas lasījumi uz Daugavas aizsargdambja, devušas impulsus dzejas svētku rīkošanā Rīgā un citviet Latvijā. Lūcija Ķuzāne un es – mēs nevaram aizmirst Rīgas lielās rakstnieku grupas, kuru sastāvā uzstājāmies Jēkabpilī un braukājām arī pa rajonu, bijām Viesītē, Aknīstē, Dunavā un citās vietās. Arī klasiķiem veltītie pasākumi, piemēram, Akuratera dienas, bijuši sabiedrībai svarīgi, jo allaž pulcējuši daudz ļaužu. Literārās dzīves aktivizēšanā īpaša loma bija pirmajam “Literāta” publiskajam izdevumam “Tāds smeldzīgs laiks” (2002), man bija tas gods būt par tā sastādītāju un redaktoru. Tajā pārstāvēti: Ligita Ābolniece, Solveiga Bojāre, Ronalds Briedis, Inese Grauze, Andris Grīnbergs, Aivars Kalnietis, Gundars Kalve, Ruta Štelmahere, Sarmīte Lasmane. Izdevuma “Ceļavārdos” izteicu pateicību Lūcijai Ķuzānei par gadiem ilgo pacietību jauno autoru skološanā, pateicību Jēkabpils Galvenās bibliotēkas direktorei Zinaīdai Rabšai un metodiķei Ingai Grīnbergai par atbalstu grāmatas tapšanā. Vēlējums tagadējam “Literātam” izdot nākamo šāda veida grāmatu, jo tas noteikti būtu stimuls jaunajiem autoriem vairāk censties un sasparoties, dotu sabiedrībai labu zīmi, ka literatūra, lai kādi laiki, ir liels spēks. Lai izturētu un tālāk ietu.
Kā redzat apvienības nākotni? Kādi ir jūsu vēlējumi jaunajiem literātiem?
Apvienības nākotne ir pašu rokās. Domāju, ka jaunajiem literātiem vajadzētu sanākt kopā un atskatīties uz noietajiem 40 gadiem un nospraust kādus konkrētus mērķus. Un pāri visam vēlējums – neaizmirstiet literatūras klasiķus, neaizmirstiet tos stingros pamatus, ko vecie bruģējuši!
Nozīmīgu jubileju – simtgadi – šogad atzīmē arī Jēkabpils novada Galvenā bibliotēka. Kā bibliotēka ir atbalstījusi un veicinājusi “Literāta” aktivitātes, kā Jūs raksturotu sadarbību?
Vēlējums gan Jēkabpils bibliotēkai, kura šogad atzīmēja 100 gadu jubileju, gan “Literātam”, kam jau 40, arī turpmāk turēties cieši kopā! Tas spēks, ko neredz pilienā, top liels un stiprs kopumā. Gan kādreizējā bibliotēkas vadītāja Mirdza Mulere, gan tagadējā direktore Zinaīda Rabša jau ar to vien, ka devušas “Literātam” mājvietu, ir likušas stingru pamatakmeni literārās dzīves tālāk virzībai Jēkabpilī un Jēkabpils novadā. Un kur vēl tas, ka abas ir “Literāta” labais gariņš! Tā turpināt!
Lūcijai Ķuzānei ir ļoti cienījami gadi, tāpēc viņas vārdā apsveicu “Literātu” 40. jubilejā! Lūcija sasita plaukstas un iesaucās – ak pasaulīt, cik sen atpakaļ tas bija!
Nē, Lūcija, pavisam nesen, aizvakar, aizaizvakar! Lūcija liek nodot labas dienas un neaizmirst, ka “Literāta” pirmsākumā bija rakstnieks Eduards Salenieks, kurš jaunos Jēkabpils autorus audzināja ar sava mūža skarbumu un dzīves gudrību. Un vēl viņa atkārtoja savu seno skubinājumu: “Meitenes, rakstiet dienasgrāmatu!”
Un vēl viņa atgādināja – rakstīt, tas ir akmeņus grauzt.
Un pāri visam – VĀRDS!
ANDRIS GRĪNBERGS, Jēkabpilī, 2024. gada 12. decembrī
Foto: 2024. gada Dzejas dienu ietvaros Sēlpils 1. bibliotēkā norisinājās pasākums - literārā pēcpusdiena "Dzejnieka vārdiem" ar interešu apvienību "Literāts", kuru pārstāvēja Zinaida Auziņa, Andris Grīnbergs, Ruta Štelmahere, Sintija Kampāne-Štelmahere un Gita Groza un Jānis Veinbergs (Jūtu Vitamīns).
