Ar lielu interesi izlasīju Haralda Bruņinieka grāmatu "Nāvi mānot" Sēlijas - Aknīstes, Biržu, Elkšņu, Gārsenes, Saukas, Susējas un Viesītes pagasta - NACIONĀLIE PARTIZĀNI 1944.-1952.gads.
Grāmatā aprakstītie notikumi Klauces pusē saistīti ar manu bērnību.
Biju 10 gadus veca, kad 1950. gada vasarā lauku sētas "Ūdri" pagalmā iebruka krievu zaldāti. Tēvu, mammu, vecmammu iedzina pagalmā. Redzējām, kā zaldāti zog un nes projām no ankambara žāvēto gaļu. skrēju uz istabu pie mammas, saukdama, ka zog. Mani pagrūda malā. Tēti, mammu, vecmammu izveda no mājas, iesēdināja mašīnas kuzovā un aizbrauca. Es ar māsu palikām pagalmā raudot.
Pēc nedēļas mamma (otrās grupas invalīde) un vecmamma atgriežās. Tēvs bija paturēts. Mamma stāstīja, ka viņa pratināta par mežabrāļu (nacionālo partizānu) atbalstīšanu. Vecmamma visu laiku nogulējusi gaitenī stūrī, nav aiztikta.
Dzirdēju mammu runājam, ka mans tēvs Alfrēds Ūdris it kā mežabrāļu uzdevumā norīkojis komunistu Jāni Vārnu strādāt uz lauka pie meža, kur partizāni viņu nošāvuši.
Grāmatā "Nāvi mānot" lasu, ka partizāni M. Pokļevinskis un J. Indāns, iznākot no meža, ieraudzījuši J. Vārnu strādājot uz lauka pie savām mājām, kur arī viņu nošāvuši. Līdzdalībnieks J. Ķēpiņš palicis mežā par sargu.
Grāmatā "Nāvi mānot" izlasīju, ka čekas pratināšanā, mēģinot no M. Pokļevinska izspiest informāciju, "kas tad vēl bija "terorakta līdzdalībnieki", vai kurš uzrādīja, ka Vārna strādā uz lauka viens, minēja Andreju (pareizi Alfrēdu) Ūdri, ar ko esot tikušies īsi pirms Vārnas likvidēšanas. Bet Pokļevinskis paliek pie sava un uzstāj, ka neviens nav uzrādījis minēto upuri, un par ko, kurš konkrēti ticies ar Ūdri, viņam neesot zināms" (168.lpp.). Grāmatā arī izlasīju, ka lielais partizānu vadonis M. Pokļevinskis nekad nevienā pratināšanā nevienu atbalstītāju vai līdzzinātāju nav nodevis.
J. Vārna tika nošauts 1949.gada 17. septembrī. Mājās dzirdēju runājam, ka viņš bijis komunists, istrebiķeļs (iznīcinātāju bataljona kaujinieks) un ļoti slikts cilvēks. Partizāna J. Ķepiņa māsa Ieva Balbačinska atmiņu stāstījumā Jāni Vārnu nosaukusi par īstu velnu un vislielāko nodevēju (170. lpp.).
Manu tēvu Alfrēdu Ūdri notiesāja uz 25 gadiem. Sodu izcieta Kazahstānas lēģeros (Karagandas apgabala Džeskasganas rajonā).
No bērnības atceros epizodi, ka vienu nakti uz Ūdriem pie tēva bija atnākuši mežabrāļi.Paēda vakariņas un ilgi ar tēvu runājās, tad aizgāja. Vēlāk mamma piemināja Jāņa Ķepiņa vārdu.
Grāmatā "Nāvi mānot" izlasīju, ka J. Ķepiņš pēc uzbrukuma VDM priekšniekam Nikolajam Sokolovam un viņa pavadoņiem pie Viesītes 1949. gada 28. jūlijā (109. lpp.) devies mežā. 1949.gada augustā J. Ķepiņš ievedis nacionālo partizānu Indāna - Grāvelsona grupā savu pameitu Hildu Vietnieci, piekodinot no bunkura neiziet.
1950. gada 25. februārī notiek indāna - Grāvelsona grupas pēdējā kauja. Visi grupas nacionālie partizāni pēc sīvas pretošanās krīt. Dzīva paliek tikai Hilda, kura vēlāk liecina: "Man nebija ieroča, es glābu tikai savu dzīvību" (484.lpp.). Kaujā krīt arī partizānis J. Ķepiņš.
S. Reinsones grāmatā "Meža meitas" izlasu Vietnieces liecināto, ka kaujas laikā bija paslēpusies, tādēļ palika dzīva. No aprakstītā abās grāmatās uzzinu, ka viņa nav piedalījusies nekādās partizānu pretošanās kustības akcijās, tikai slēpusies bunkurā, to nepilnu pusgadu, kad atradusies mežā.
Pēc minētās kaujas H. Vietnieci saņem ciet, liek atpazīt nošautos partizānus, aizved uz čeku un pratina. Grāmatā "Meža meitas" var izlasīt, ka pratināšana pret H. Vietnieci nav bijusi vardarbīga. Un tomēr viņa pratinātājiem izstāsta, ka dzirdējusi runājam par teroraktu pret Jāni Vārnu. Viņa nodod manu tēvu Alfrēdu Ūdri, izstāsta par viņa sakariem ar mežabrāļiem. Kādu vēl informāciju, ko dzirdējusi partizānus bunkurā runājam, viņa nodevusi čekas pratinātājiem, nezinu. Bet manu tēvu viņa ir nodevusi. To nepārprotami stāstīja Alfrēds Ūdris atgriezies no Kazahstānas lēģeriem 1956. gadā.
Istabā, kur viņu pratinājuši, esot ievesta Hilda vietniece. Izmeklētājs lasījis no viņas pratināšanas protokola, ko viņa iepriekš liecinājusi par dzirdēto no partizānu sarunām par Vārnas lietu. Nolasījis viņas stāstīto, ka Ūdris partizāniem esot palīdzējis, sniedzis informāciju, atbalstījis. Vietniece stipri raudājusi, bet piekritusi visam, ko izmēklētājs lasa. Uz tēvu viņa neskatījusies.
"Man vairs nebija jēgas liegties", dzirdēju tēvu sakām.
H. Vietniece izcieš 8 gadu ieslodzījumu un atgriežas Latvijā. Dzīvo Neretā.
Atceros tēva sarunu pēc 1956. gada ar kādu paziņu, kurš jautā, kāpēc nebrauc uz Neretu un neprasa H. Vietniecei ( Miezītei) paskaidrojumus, kādēļ viņa tik zemiski rīkojusies? Tēvs atbild: "Ko nu vairs lai dzīvo."
2017.gadā Hildu Vietnieci apbalvo ar piektās šķiras Viestura ordeni pa sevišķiem nopelniem nacionālajā pretošanās kustībā. Nesaprotu, kādi šai sievietei (nodevējai) bijuši nopelni nacionālās pretošanās kustībā? Kur nu vēl sevišķi? Ja pasīvu slēpšanos bunkurā uzskata par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā un ar to apbalvo ar ordeni, tad palieku neizpratnē, kādu atzinību un apbalvojumus pelnījuši tie vairāk kā 100 Sēlijas – Aknīstes, Biržu, Elkšņu, Gārsenes, Susējas, Saukas un Viesītes pagasta nacionālie partizāni, kuri 1944. – 1950. gados ilgstoši dzīvoja mežos un nesaudzējot savu dzīvību veica neskaitāmas nacionālās pretošanās kustības akcijas, ar ieročiem rokā cīnījās pret iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem un čekistiem.
Nespēju nepieminēt 1949. gada 28. jūlija uzbrukumu Jēkabpils VDM čekas priekšniekam majoram Sokolovam un viņa pavadoņiem. Operācijas laikā viņus iznīcina. To izdara nacionālie partizāni Mārtiņš Pokļevinskis, Alfons Mežaraups un Jānis Krūmiņš.
1950.gada 6. oktobrī čekas pratināšanā M. Pokļevinskis apstiprina savu iniciatīvu uzbrukt čekas automašīnai.
Grāmatā “Nāvi mānot” sacīts: ‘Šis bija viens no izteiktajiem apliecinājumiem tam, ka partizānu karš bija balstīts uz politiskiem motīviem, ka cilvēki, kuri spēja būt brīvi, arī pretojās”(111. lpp.)
Grāmatā aprakstītas simtiem citas nacionālās pretošanās kustības akcijas.
Nacionālo partizānu izturība, neatlaidība, varonība ir apbrīnojama. Tā nepārprotami liecina par pretošanos okupācijas varai ar mērķi atjaunot Latvijas neatkarību, atbrīvot Latviju no krievu okupantiem. Tādēļ mežabrāļu uzbrukumi bija vērsti pret partijas un padomju aktīvākajiem darbiniekiem – čekistiem, stukačiem, partorgiem, komsorgiem un izpildu komiteju priekšsēdētājiem.
Okupācija, padomju vara un komunistiskā sistēma latviešu nācijai nebija pieņemama. Tādēļ daudzi (tūkstošiem) latvieši aizgāja mežos un uzsāka bruņotu pretošanos okupantiem, sāka partizānu karu pret komunistisko režīmu. Gaidīja palīdzību no ārvalstīm. Bez to palīdzības uzvarēt nebija iespējams. Jo krievu pārspēks bija milzīgs. Nacionālie partizāni krita kaujās, tika iznīcināti čekas pagrabos un lēģeros. Labprātīgi iznākušie no meža, izsūti uz Sibīriju. Ilgus, grūtus gadus izsūtījumā, čekas cietumos un nometnēs izcieta arī viņu atbalstītāji. Kas palika dzīvi un atgriezās Dzimtenē, bija spiesti klusēt un dzīvot okupācijas režīmā.
Maz ir tādu, kuri sagaidīja neatkarības atjaunošanu Latvijā. Viens no tādiem bija mans tēvs, bijušais leģionārs un nacionālo partizānu atbalstītājs Alfreds Ūdris (dzimis 1906. gadā). Ar vārdos neizsakāmu sajūsmu un prieku viņš sekoja gadsimta nogales notikumiem un sagaidīja neatkarības pasludināšanu Latvijā. Saņēma reabilitācijas rakstu. Tas notika 1991. gada augustā. Bet tā paša gada septembrī viņu aizsniedza vēl Latvijā palikušo okupantu (iespējams čekistu) ļauna roka. 1991. gada rudenī, nakti uz 4. vai 5. septembri viņa paša mājās Ūdros, nežēlīgi spīdzinot, noveda līdz nāvei. Viņu atrada mirušu.
Tika uzsākta vērienīga izmeklēšana. Viss veltīgi. Rezultātu nekādu. Vainīgie nav noskaidroti vēl līdz šodienai – 2023. gadam.
Latvijas tautas frontes aktīviste,
pensionētā Jēkabpils zemesgrāmatu
nodaļas tiesnese Anita Ūdre
Jēkabpilī,
25.03.2023.
