X stunda
      Atmiņa savienojumu vietās sprakšķ, cenšoties būvēt stīgojumus uz 30. gadus senu pagātni. Viens no sprakšķiem izgaismo 13. janvāra nakti un agru rītu, kad pa radio izdzirdējām ziņas par PSRS armijas slepkavībām Viļņā, ieņemot neapbruņotu lietuviešu aizstāvju apsargāto televīziju, radio, AP ēku, telegrāfu. Kad pēc nemierīgās nakts gandrīz negulējuši  jau rīta pusē radio izdzirdējām LTF vadītāja Daiņa Īvāna aicinājumu uz solidaritātes mītiņu ar lietuviešiem Daugavmalā, lai mobilizētos savu stratēģisko objektu aizsardzībai, ilgi nedomājot, kopā ar vīru Juri devāmies uz vilcienu, jo, šķiet, bija brīvdiena un uz darbu nebija jāiet. Viņš – sakaru inženieris „Lattelekom”, es tobrīd jau laikraksta „Brīvā Daugava” korespondente laikraksta kultūras nodaļā. Laukumā iepretim veikalam „Progress” pamanījām Jēkabpils tautfrontiešu autobusu, kur laipni tikām pieaicināti un nokļuvām Rīgā, lai pievienotos SBS karogu jūras viļņu segtajai cilvēku tūkstošu vienotībai un apņēmībai turpināt neatkarības atgūšanu. Spilgti atmiņā tas, ka šis barikāžu sākuma mītiņš no citiem Atmodas laikā atšķīrās ar savādu nemiera sajūtu par turpmāko. Un atgādinājums par to, ka atkal ir 13, janvāris. 1905. gada 13. janvārī Daugavmalā uz ledus apšāva demonstrantus. Kas notiks tālāk?  Viens bija skaidrs – Baltija savu X stundu ir sagaidījusi un izvēles tai nav – ne soli atpakaļ brīvības gribā. Atmiņā palikuši Daiņa Īvāna  vārdi: „Atkāpšanās nav iespējama. Aiz muguras Daugava, dzimtā valoda, mūsu bērnu un senču brīvības alkas un upuri”.

Esam sarakstos
Katram barikāžu laika notikumu dalībniekam ir savs stāsts... Uzķēru tā laika priekšjutoņu tālu atpakaļ kādā peļupelēkā novembra dienā, kad bija miris PSKP ģenerālsekretārs L. Brežņevs, skanēja sēru runas, drūma mūzika un visu bija pārņēmis neīsts, pārspīlēts drūmums, kā jau tāpat ikdienā netrūka.. Soļoju mājup no skolas savus septiņus kilometrus un raudāju, bet ne jau dēļ „vissavienības sērām”, bet dēļ bezcerības un slāpējošās pelēkās miglas šajā valstī, kas apēda katru patiesu iniciatīvu un jēgu. Cita epizode no Atmodas laika 1990. gada vasarā. Biju saņēmusi vienu no pirmajām žurnālistes darba algām – 35 rubļus. Pa ceļam Jēkabpils Vecpilsētas laukuma stūrī esošajā LTF birojā apņēmīgi iztērēju 25 rubļus un nopirku sarkanbaltsarkano Latvijas karogu, ko saudzīgi lietoju un svētkos pie savas mājas paceļu joprojām. Pēc vērtīgā un saviļņojošā pirkuma veikšanas LTF biroja koordinators Oskars Dzenis, kuram aizvien bija omulīgi iesarkans deguns, saka, ka vajagot iziet laukā uzpīpēt. Eju līdzi, lai arī nepīpēju. „Vai tu zini, ka mēs abi esam viņu sarakstos. Ja kas, atkal varam tikt iesēdināti vienā lopu vagonā uz Sibīriju,” saka sirmais vīrs man, tādam pavisam „zaļam gurķim”. Vārdi, kas liek padomāt vēl aizvien. Pēc daudziem gadiem dzirdēju vēsturnieku runājam par jauniem varai neuzticamu elementu tīrīšanas sarakstiem deportēšanai, kas PSRS varas aparātā tika stādīti Atmodas laikā. Ja nu izdodas?...

Deficīts arī fotofilmiņas
Barikāžu laiks manā privātajā foto arhīvā ir atstājis četru melnbalto filmiņu (4X36 kadri) apjomu. Vienā filmiņā – 13, janvāra mītiņa fiksācija, otrā – barikādes 14. janvārī Vecrīgā, vēl divās fotofilmiņās – 17. janvāra barikāžu redzējumi Rīgas centrā un Zaķusalā pie televīzijas centra.     Iepriekšējās 1990. gada vasaras neraža, mazvērtīgais rublis, atbrīvotās cenas, tukšie, līdz pēdējai konservu skārdenei izpirktie veikali un mazās algas tobrīd turpināja norūdīt cilvēkus. Ja iepriekš populārs bija padomju laika sauklis „deficīts”, tad tobrīd veikalos deficīts bija gandrīz viss, - arī fotofilmiņas.     Uz 17. janvāri  jau bija izdevies izprasīt atļauju un reportāžas uzdevumu „Brīvajai Daugavai”. Biju nodrošinājusies ar jaunu „munīcijas” krājumu  – veseliem diviem filmiņu rullīšiem, devos vēlreiz uz barikādēm 17. janvārī. „Jāšauj” bija precīzi, domājot par katra kadra taupīšanu. Fotogēniskuma barikādēm uz katra soļa bija tik daudz, ka sirds sāpēja jau tad par visu, ko nevarēju toreiz paņemt līdzi un tagad attēlos parādīt no dedzīgiem brīvības aizstāvjiem pārpilnās Vecrīgas, Brīvības ielas un Zaķusalas, cik paspēju kājām izstaigāt. Notikums vārījās sirreālā, sajūtu kārpiņas kņudinoša saviļņojuma un spriedzes mutulī. Jau tobrīd to apzinājos, ikreiz nospiežot fotokameras slēdzi.

Atceros, ka ilgi stāvēju, skatījos un pārdomāju skatu, ko savā barikāžu foto epopejā fiksēju kā pēdējo kadru. Par to liecina arī skaidrs pierādījums - fotogrāfijā fiksētie baļķi jau iespiežas filmiņas gala ļipiņā. Pēdējā fotogrāfija četros plānos: priekšplānā uz baļķiem pie kupli kūpošā ugunskura sēdošie brīvības aizstāvji; aiz viņiem pa centrālo ielu šurpu turpu staigājošie notikuma vērotāji vai atbalstītāji; tad trīskāršā slānī ēku un ielu bloķējošās līdz augšai piekrautās kravas automašīnas; visbeidzot klasiski un auksti atturīgā, reprezentablā Ministru padomes ēka, kas tā kontrastē ar cilvēcīgi silto, neformālo attēla lejas daļu. Attēla vēstījuma trauslā struktūra, uz baļķvedēja neticamā vietā žonglējošais puisis, kurš kaut kur tur augšā tikko iespraudis Latvijas karogu, uz baļķiem piestiprinātais 1941 – 1949. gada deportācijām veltītais plakāts ar pāri pārkrāsotu jaunu gadaskaitli – 1991, saspringtās, domīgās cilcēku sejas – viss runā bez vārdiem. Tas viss vienā kadrā. Digitālajā laikmetā tā fotografēt vairs nav ne gribas, ne pacietības. Vēlāk sapratām - kamēr patrioti vēl sēdēja uz barikādēm, veiklas un viltīgas personas, un bijušie čekisti jau bīdīja lietas, kā tikt pie „čungura”. Daudzi no viņiem jau atjaunotās neatkarības varas gaiteņos vēlāk šiverējās un ministrējās arī pa attēla fona ēku...

Mans pirmais barikāžu vakars
Bet atgriežos pie 14. janvāra. Pēc rīta darbiem rajona laikraksta redakcijā, šķita, nekas nav svarīgāks kā būt pasaules epicentrā - Rīgā uz barikādēm. Manā rīcībā teju pusotra fotofilmiņa. Rīgā ierados ar pusdienas krustpilieti (kā jēkabpilieši dēvē savu vilcienu), kad jau sāka krēslot, kādēļ teju visi pirmās dienas kadri fiksēti tumsas apstākļos, kas ar tipisko padomju fotokameru Zenit bija ļoti sarežģīti fotografēšanas apstākļi.  Zenit, ar mazu gaismas jūtību, kas ātri krita ārā no asuma fokusa, padomju totalitārismā ar gudru čekas ziņu fotoklubņiku masām tika ražota, lai neko daudz ar to nevarētu nofiksēt Bez tam ar mazjūtīgo 65 gostu filmiņu neko lielu tumsā nebija iespējams iesākt, bet viens bija skaidrs. – Mans nevardarbīgās pretošanās ierocis ir fotokamera!  Tagad, pārskatot, kas ir nofiksēts, redzam pirmos ugunskurus un rosību ap smago tehniku jau krastmalā. Lielajā Doma laukuma Ziemassvētku eglē vējš sūpo lielu puzuru un plakātu krievu valodā ar skaidru vēstījumu: ''Maskava! Lūdzu vairāk nesūti pie mums SLEPKAVAS!”

 Doma laukums ļaužu pārpilns. Barikāžu aizstāvji, būdami sveši, jutās kā viena draudzīga saime. Ugunskuru vietās sievietes pat garāmgājējus cienā ar sviestmaizēm, pīrādziņiem, siltu tēju. Par mierinājuma, garīgas un medicīniskas palīdzības patvērumu pārvērtusies Doma baznīca, kas ar uzklātām guļvietām, nestuvēm, pārsienamā materiāla kaudzēm un intravenozo šķīdumu statīviem gatava iespējamai X stundai. Uz lūgšanu soliem izstiepušies daži barikāžu pirmās diennakts patrioti. Bet mazās Vecrīgas ieliņas gandrīz pilnībā barikādēm un smago auto rindām  nosprostotas.
Brīvības pieminekļa pakājē apsnigusi ziedu klājiena jūra un svētsvinīgs klusums ar plakātu: „Par Lietuvas brīvību kritušajiem varoņiem! 1991.13.01.” Jau drīz tam cita aiz citas pievienosies Latvijas barikāžu laika upuru fotogrāfijas...Liela rosība pie Augstākās Padomes, tagadējās Saeimas. Uz ieejas kāpnēm ar patriotisku programmu koncertē vīru koris. Vēlāk no Rīgas korista Nila Graustiņa uzzināju, ka barikāžu laikā no rītiem 6 - os vīru kori uz parlamenta kāpnēm dziedāja himnu. Un kora „Tēvzeme” telpās, kur tagadējais KN „Ritums” bija vīru koru štābs. Nilam šķiet, ka manā foto redzami daži „Gaudeamus” vīri.

Turpat pie sienām pieslietas nestuves. Starp tām no dzeloņdrātīm izlocītā ausekļa zīmē iestūķēta Gorbačova ģīmetne. Viegli „perestroikas” tētiņam tobrīd neklājās, nopūloties neatļaut Baltijai izsprukt no krievu lāča plēsīgajiem nagiem.   Ejot uz pēdējo Krustpils vilcienu kanāla malā senā skaista metālkaluma ūdenspumpja vijumā pamanīju ložņājam lielu žurku. Kā vecās ļaunuma impērijas simbols, kas slēpjas tumsā. – toreiz nodomāju.

Ar skatu no radiomājas jumta
Barikādes – tas ir patiesi, neaizmirstami un jaudīgi . Tagad atskatoties saprotam, ka Baltijas valstīm ar varu uzspiestās "laulības" šķiršana ar izvarotāju PSRS bijusi sarežģīta un nebūt nav no gaisa nokritusi iespēja. 1991. gada janvāra barikādes Rīgā bija viens no brangākajiem ķīļiem jau satrupējušā, kroplā, miljonu represēto un terorizēto cilvēku dzīvību pārēdušos un novārdzinātā milža - PSRS kājās. Šim lopam agonijā spārdoties, lietuviešu upuri pirmie pagadījās ceļā... Atmodas sauklis "Cilvēki, esiet modri! ir aktuāls joprojām, vērojot procesus pašu mājās, uz austrumiem un citur pasaulē. Opozīcijas un demokrātijas līderu slepkavības un mocīšana Baltkrievijā un Putina cietumā jeb valstībā pašlaik.
17. janvāra rīts. Neliels sniedziņš, nelieli mīnusi. Gandrīz tāpat kā tagad pēc 30 gadiem. Bet toreiz es kopā ar nesen dzimušā laikraksta „Diena” pavisam svaigajiem žurnālistiem Māru Grīnbergu un Daini Ormani uz Rīgu devos ar LTF organizētu autobusu. Jau piedzīvoti OMON asinssuņu pirmie uzbrukumi, tādēļ autobusu šoferi, kuri uz Rīgu ved barikāžu aizstāvjus, logā izliek maršruta norādi, lai maldinātu iespējamas sastapšanās ar omoniešiem gadījumā.   Viena no tās dienas fotogrāfijām ir kā simbols visam barikāžu laikam, uzņemta no radiomājas jumta. Izmantojot „Dienas” žurnālistu ieejas pilnvaras, ieejot ēkā kopā ar kolēģiem „Dienas” redakcijā, kas tobrīd atradās radiomājā. Dainis Ormanim, ar kuru tobrīd abi bijām arī fotokluba „Daugava” aktīvāko vidū, piemita niķis meklēt neparastāku fotorakursu, kaut kur uzrāpjoties.

 Arī toreiz viņš  ierosināja uzkāpt uz radiomājas jumta. Ejot cauri radiomājas telpām, šur tur pamanīju uz krēsliem un dīvāniņiem gulošos, pārgurušos brīvības sargus. Pa ceļam mums pievienojās vēl divi citi puiši no barikāžu aizstāvjiem, kurus piefiksēju arī vienā no foto. Sajūtas un skats pāri Rīgas panorāmai tobrīd ir neaizmirstams. Kā bišu stropā silti sanošā, ugunskuru dūmu un cilvēku labestības, vienotības un brīvības gara piestrāvotā vecpilsēta ir lejā kā tagadne. Augšā namu jumti, baznīcas un Vanšu tilta vertikāles ietiecas debesīs -  nākotnē. Bet pa vidu – barikāžu ķīlis Pils ielā – BRĪVĪBAS ĶĪLIS. Tas ir nebeidzamais ceļš uz kopējo un katram uz savu brīvību. Vienlīdzības, cilvēka cieņas, tolerances, atklātības un personiskās brīvības jautājumu aktualitāte Latvijā nav zudusi joprojām. Katram savu vienīgo unikālo dzīvi dzīvojot, spēt piepildīt savus talantus, esību... Tagad varu pateikt vēl kaut ko, par ko domāju, skatoties pāri jumta apmalei uz barikāžu dūmu smaržas apņemto vecpilsētu. Toreiz vēl nevienam nebiju teikusi, ka zem sirds bija jauna dzīvība... Kalvis piedzima 1991. gada 1. septembrī, - tieši tajā dienā, kad ASV atzina atjaunotās neatkarīgās Latvijas valstiskumu.

Fotomedības Zaķusalā
Norāpušies no radiomājas jumta, kājām devāmies „fotomedībās” uz Zaķusalu, kur iespējamajai X stundai savos posteņos bija izvietojušies aizstāvji arī no Jēkabpils LTF nodaļām. Tur apstākļi jau bija skarbāki un prasīja vairāk vīrišķības, lai izturētu, jo zēģelis, kas pūta pāri salai uz Daugavas, mīnusus padarīja dzēlīgākus. Taču pamanīju arī dažas sievas, kuras bija devušās līdzi vīriem. Varbūt pieskatīt, lai ir rāmi? Starp spilgtākajām epizodēm kamazu smilšu kravās plīvojošie karogi. Sala tinas ugunskuru dūmos un aukstā ziemas miglā. Kūp pamatīga kara lauku virtuve ar lielu, spožu kausu pie LLA  armijas” daļas. No baļķiem, dēļiem un skārda aizslietņa, kas aizstāvjus sargā no vēja, redzams uzraksts: „JĒKABPILS. DIEVS, SVĒTĪ LATVIJU!”. Citur pulks vīru aplipuši ap mikroautobusu „Latvija’, uz kura darbojas mazs pārvietojamais televizors. Jātver katrs vārds, katrs notikumu pavērsiens, jo katru mirkli varēja sākties uzbrukums apsargātajiem objektiem. Daudz mazāka spriedze un noskaņa omulīgāka ap armijas trumuļiem ar karstu tēju un tikko no ceptuves atvestas baltmaizes kastēm, kas noliktas uz apledojušā asfalta. Tāpat kā Vepilsētā dūmu smarža tinas ap sviestmaižu paplātē. Uz daža laba mašīnas kapota cigarešu „Prīma” ripamīdas. .. Kājām atgriežos Rīgas centrā.

Milda pret Ļeņinu
Pie centrālā ļeņinekļa kāds vecs vīrs ar basām kājām un neskaidra vēstījuma plakātu. To skatot, jūtos vēl vairāk nosalusi. Brīvības pieminekļa Milda un Ļeņina tumšais tēls otrā alejas galā paradoksāli un simboliski 50 gadus bija stāvējuši, viens otram pagriezuši muguras. Tagad ap ļeņinekli notikumi „vārījās” ar aizvien niknāku spēku, kad bija skaidrs – tumšā tēla dienas drīz būs skaitītas. Bet pie Brīvības pieminekļa gūla jauni un jauni ziedi. 20. janvāra asinspirts tobrīd vēl tikai priekšā.    Pie viesnīcas ‘’Latvija’’ lieli cilvēku pūļi. Teksts uz omoniešu sašautā autobusa LAZ sāniem krievu valodā vēstīja: ‘’ "Komunistu pasūtījums, slepkavu  - OMON - izpildījums. Vecmīlgrāvis, 1991. gada 16. janvārī pl. 16.00.” No  autobusa cauršautajiem logiem vējš plivina puķainus aizkarus.    Plakāti un uzraksti, kas neprasa autoriem parakstīties brīvdomīgi atraisījuši barikādiešu mēli un izdomu. Uz plakātiem, dzelzsbetona bluķiem, sienām, kartona un skārda gabaliem lasu: „Nost ar sarkano fašismu!”;  „Gorbačovs – slepkava!”; „Vīrišķība – neizpildīt noziedzīgas pavēles. Vardarbība nav varonība’;  plakāts ar diviem zābakiem, kas sarunājas: „Mēs atnesām sirpi un āmuru, nāvi un badu”; „Ar Godmani un godu pret varmākām un spēku”; „Nost sarkano bendi!”; „Kapitulācija izslēgta”; „Cirtīsim alkšņu malku!” (atceramies nodevēju Alksni); „Kaulu suņiem!” (cits nodevējs Kauls); Kāds plakāts angļu valodā: „Jauna domāšana PERESTROIKA? Komunistu metodes: terors un meli!” Uz pusnojauktas ķieģeļu sienas Zaķusalā divi vārdi: „MĒS DZĪVOSIM!” Bet Vecrīgas ieliņu aizbarikādētajā laririntā uzraksts visai simbolisks: „IZEJA/ EXIT/ VIXOD”. Izeja no PSRS bija rodama daudz grūtāk.

Tagad secinām: pašām saceltajām barikādēm nebija tik stratēģiska nozīme, jo ar mūsdienu militāriem spēkiem tās ātri varētu iznīcināt. Izšķirošā nozīme bija tiem cilvēku tūkstošiem, kuri vairāk kā nedēļu stāvēja zem klajas debess uz barikādēm, apliecinot brīvības gribu, kuriem uzbrukt komunistu asinssuņus izdevās apvaldīt. Uz barikādēm Latvija atguva savu valstisko pašapziņu, kā pietrūka 1940. gadā.

2021. gada 19. Janvārī.  

Trigger the fancybox