Baltijas ceļa dalībnieces Ainas Laivinieces stāsts

Domas
1989. gadā man bija 45 gadi. Biju Jēkabpils Tautas Frontes valdē. Vienā no domes sēdēm atnāca uzaicinājums piedalīties nevardarbīgas pretošanās akcijā visām Baltijas republikām. Lai parādītu vienotību. Valdē izvirzīti atbildīgie. Tautas frontes mītnē Vecpilsētas laukumā iedzīvotāji varēja pieteikties. Brauca ne mazāk kā 3 autobusi. Vienā biju atbildīgā, braucām vienā kolonnā. Galamērķis – Ieriķi. Baltijas ceļš parādīja pasaulei un mums pašiem, ka cilvēciskās vērtības var aizstāvēt arī bez ieročiem. Mierīgi, stāvot, dziedot. Būt pārliecinātiem par to ka notiek vēsturiski nepieredzēta akcija. Barikāžu un Baltijas ceļa laiks manā dzīvē ir neaizmirstamākie brīži. Šajās dienās es izjutu patiesu gandarījumu par Latvijas tautu.

Sajūtas
Esmu bijusi dalībniece Latvijas vēstures tapšanā. Emocijas izraisīja tas, ka Baltijas ceļu filmēja mūsu novadnieks trimdas latvietis. Visu ceļu dziedājām latviešu tautas dziesmas. Atbraucot un nostājoties savās vietās, gaidot brīdi, kad sadoties rokās, emocijas mani pārpildīja. Sadodoties rokās, likās strāva pārskrēja visam ķermenim.

Vide
Stāvējām uz lauku ceļa. Biju tērpusies Krustpils tautas tērpā. Lietus nebija, varēja līdzi ņemt tranzistoru. Braucām, cilvēki jau stāvēja. Redzējām helikopteru, kurā raidījuma “ Labvakar’’ komanda cēlās augšā, lai nofilmētu notiekošo.
1989. gada 23. Augusts

Nezināma Baltijas ceļa dalībnieka stāsts

1989.gada 23. augustā man bija 19 gadi. Cik atceros, tad Jēkabpils rajona cilvēkiem bija paredzēts stāvēt uz Pleskavas šosejas kaut kur Cēsu pusē – tur biju arī es.

Domas
Par Baltijas ceļu uzzināju no TV un saviem vecākiem. Viņi arī mani rosināja piedalīties, pārliecināja, ka tas būs interesanti un aizraujoši. Tajā laikā ģimenē daudz pārrunājām vēstures un politikas jautājumus. Liela loma bija arī sabiedrībā valdošajai patriotiskajai gaisotnei. Bez tam man, kā jaunietei tolaik, tas šķita kā interesants piedzīvojums. Nekāda īpaša gatavošanās nenotika, mamma sarunāja vietas savas darba vietas autobusā. Var teikt, ka Baltijas ceļš ietekmēja manu viedokli – bija skaidrs, ka tautas vienotība ir liels spēks. No mūsdienu viedokļa – tas bija milzīgs pasākums, kas pierādīja tautas vienotību.

Sajūtas
Sajūta bija ļoti pacilājoša. Tas likās tik grandiozi, ka tik daudz cilvēku vienlaicīgi sadodas rokās un domā par vienu un to pašu. It kā apkārt daudz nepazīstamu cilvēku, bet milzīga vienotības sajūta un ticība labajam. Arī mājupceļš autobusā visi bija priecīgi, pacilāti. Šodien – tās ir skaidrs, emocianālas atmiņas, jo esmu piedzīvojusi ko šādu, par ko tagad jau raksta vēstures grāmatās. Tāda viena spilgta notikuma manā atmiņā nav, atceros, kā tas viss bija kopumā. Kā jau minēju, attiecīgajā ceļa posmā nokļuvām ar speciāli organizētu autobusu. Cilvēku bija daudz, daudziem bija piesprausti auseklīši pie apģērba, man arī. Valdīja priecīga, nedaudz uzrtaukta gaisotne. Daudziem līdzi bija radiouztvērēji, lai zinātu, kad tieši jābūt “ierindā” un jāsadodas rokās. Cilvēku atsaucība bija liela un nebija šaubu, ka dzīvā ķēde varētu pārtrūkt. Patiesībā tas brīdis, kad visi sadevās rokās, laika ziņā bija īss. Bet pēc tam bija sajūta, ka padarīts kaut kas liels un svarīgs.

Trigger the fancybox