Tematiska izstāde ‘’Rozā un baltas, ar desu un bez..’’
Kaislībām mūsu virtuvē ir sezonāls raksturs: ap Ziemassvētkiem strīdamies par to, vai rasolā jāliek bietes, bet vasarā kā pareizi gatavot auksto zupu, aktuāls jautājums – kam pieder aukstā zupa: Latvijai vai Lietuvai? Ēdiena nacionālā piederība kļūst svarīga tad, kad kāds ēdiens kļūst starptautiski populārs. Ar nosaukumu "aukstā zupa" šodien saprotam auksto biešu zupu ar kefīru, jo latviešu virtuvē sastopamas arī aukstās zupas bez bietēm un aukstās zupas no rūgušpiena, kvasa, ūdens, buljona vai tomātu sulas. Visām aukstajām zupām kopīgi ir svaigi, vārīti vai skābēti dārzeņi, zaļumi – dilles un loki – un bieži arī proteīna komponents: ola, gaļa vai zivs. Aukstās zupas sastopamas gandrīz ikvienas tautas virtuvē, ja tā mīt karstā klimata joslā vai piedzīvo vismaz vienu karstu gadalaiku. Spānijā gatavo tomātu zupas, Tuvajos Austrumos – zupas ar jogurtu un gurķiem, biešu zupas iecienītas Austrumeiropā. Karstā laikā aukstas zupas palīdz atvēsināties un novērst dehidratāciju. Auksto zupu pagatavošana ir līdzīga, un arī sastāvdaļas variē tikai nedaudz. Tāpēc nav iespējams atrast kādas valsts aukstās zupas pirmsākumu, jo tad būtu jāpieņem, ka šo ēdienu izgudrojis konkrēts pavārs un tas noticis konkrētā vietā un laikā.
