Pasākumi

1941. gada jūnija deportācija bija viena no plašākajām staļiniskā režīma veiktajām iedzīvotāju piespiedu pārvietošanas akcijām gan deportēto skaita, gan aptvertās teritorijas ziņā. Tā skāra visas teritorijas, kuras Padomju Savienība bija sagrābusi Otrā pasaules kara sākumposmā. Izsūtīšana notika galvenokārt pēc “šķiriskām pazīmēm” — arestēja tos, par kuriem bija savāktas ziņas par “kontrrevolucionāru” darbību un “pretpadomju aģitāciju”, kā arī bijušos Latvijas Republikas turīgākos pilsoņus. Arestēto vidū daudz bija lauku iedzīvotāju, kurus represēja galvenokārt kā Latvijas aizsargu organizācijas biedrus. Sieviešu, bērnu, gados veco cilvēku izsūtīšanu pamatoja ar ģimenes galvas arestu. Arestētos ieslodzīja dažādās PSRS Iekšlietu tautas komisariāta labošanas darbu nometnēs, kur pret viņiem uzsāka izmeklēšanu, sagatavoja apsūdzības slēdzienus, kurus parasti nosūtīja apstiprināšanai PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķajā apspriedē. Tā bija pirmā masu deportācija no Latvijas. Pilnīgi precīzu deportēto skaitu nav iespējams noteikt, jo ne visu deportēto uzskaites lietas ir saglabājušās vai arī tās neatrodas Latvijā, turklāt cilvēkus, kuriem bija izdevies izvairīties no aizturēšanas 14.06., turpināja tvarstīt un arestēt līdz pat kara sākumam, tādēļ būtiskas atšķirības ir vērojamas gan sākotnējā – 1941. gada statistikā, gan arī datos, kas iegūti pētījumos pēc PSRS sabrukuma. Precīzākos šobrīd pieejamos datus sniedz Latvijas Valsts arhīva darbinieku veiktā deportēto uzskaite, kas publicēta 2001. gadā grāmatā “Aizvestie”.