Tematiska izstāde “ Vienota tautas atmiņa’’
1941. gada 14. jūnijā vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāju padomju okupācijas vara izveda uz PSRS soda nometnēm un piespiedu izsūtīšanas vietām. Jau neatkarības atjaunošanas sākumposmā šis datums kļuva par padomju okupācijas represiju simbolu un 14. jūnijs līdztekus 25. martam – datumam, kad tika īstenota 1949. gada masu deportācija, – noteikts par Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu.
Deportācija notika, neminot nekādus iemeslus, bez tiesas sprieduma. Par to neparādījās nekāda informācija, varas iestādes izlikās, ka nekas nav noticis, nebija, kur griezties pēc palīdzības vai aizstāvības. Deportācija tika veikta galvenokārt pēc šķiriskām pazīmēm, arestēja tos, par kuriem bija savāktas ziņas par “pretpadomju aģitāciju”, kā arī Latvijas Republikas valstsvīrus, politiķus, turīgākos pilsoņus. Lauku iedzīvotājus represēja galvenokārt kā Latvijas aizsargu organizācijas biedrus. Sieviešu, bērnu, gados veco cilvēku izsūtīšanu pamatoja ar ģimenes galvas arestu. Sievietes un bērnus nosūtīja uz kolhoziem Sibīrijā, vīriešus – uz GULAG nometnēm, kur ieslodzītajiem piesprieda labošanas darbus vai nāves sodu. Izdzīvojušie deportētie dzimtenē varēja atgriezties tikai piecdesmito gadu beigās.
