1991.gada 2.februārī – pēc 47 gadu pārtraukuma Jēkabpilij atkal bija savs “Jēkabpils Vēstnesis”! Atjaunotā laikraksta redakcija darbu sāka ēkā Brīvības ielā 220 un darbojās tur līdz 1998.gada 22.jūnijam. Pie tā “šūpuļa” stāvēja trīs bijušie “Brīvas Daugavas” žurnālisti – A.Afanasjeva, G.Jermaks, Dz.Vasjukevičs. Laikraksts sevi pozicionēja kā neatkarīgs laikraksts. Šajā adresē iznākuši 742 laikraksta numuri.
20.gadsimta 80.-90.gadu mijā – Latvijas Tautas Frontes laikā – Jēkabpilī iznāca laikraksts “Brīvā Daugava”. Laikraksts piederēja Jēkabpils rajona izpildkomitejai, kura arī vēlējās teikt savu vārdu avīzes veidošanā. Šāda veida cenzūra nelikās pieņemama trim redakcijas darbiniekiem un viņi izlēma izdot jaunu, precīzāk sakot, atjaunotu avīzi “Jēkabpils Vēstnesis”. Laikraksts sevi pozicionēja kā neatkarīgs laikraksts. No 1996.gada 26.oktobra - Jēkabpils rajona laikraksts. Laikraksts iznāca divas reizes nedēļā - trešdienās un sestdienās. Izdeva apgāds “Vide”, no 1996.gada 5.oktobra - – SIA “Videx”, no 1997.gada 6.septembra – IU “Jēkabpils Vēstnesis”.
Sākotnēji atjaunoto laikrakstu iespieda Jēkabpils tipogrāfijā, no 1993.gada – Ogres tipogrāfijā. Cenas sakarā laikraksts pārdzīvoja pārmaiņas no padomju rubļiem, tad Latvijas Bankas pagaidu naudas zīmes – Latvijas rubļa (LVL) līdz Latvijas Republikas nacionālajai valūtai (no 20 kapeikām (1991.gadā) līdz 3 santīmiem (no 1993.gada 3.jūlija). Savdabīga iezīme cenas politikā bija tas, ka abonentiem cena bija zemāka nekā tirdzniecībā.
Gunārs Jermaks, viens no “Jēkabpils Vēstneša” atjaunotājiem:
Laikraksta sākumi sniedzās divdesmitajos gados, kad ar šo avīzi vistiešākā sakarā bija Dzintara vectēvs- izdevējs Kalniņš. Avīzes nosaukumā jau bija jebkura laikraksta sūtība vēstīt ziņas par cilvēkiem un vietu, kur dzīvojam.
Varētu jautāt: vai tad tiešām viss ir tik vienkārši? Avīze gandrīz pati no sevis ņem un sāk iznākt. Gandrīz vai. Jālieto tā novalkātā frāze – “nu, tie bija tādi laiki”. Savādā kārtā nebija satraukuma, nebija baiļu par nākotni. Ne par tuvo, ne par tālāko. Bija sajūta, ka, aktīvi “ņemoties”, var visu dabūt gatavu.
… bija par ko rakstīt. Lai izdotu avīzi, vajadzīgas daudzas lietas. Nauda. Noder zināšanas. Arī pieredze, kamēr tā nesāk traucēt. Kas mums no tā visa bija? Paši domājām, ka zināšanas ir, ka esam gana gudri, ka varam sākt.
Vispirms bija vajadzīgs izdevējs – tā radās kompānija “Vide”, tolaik kooperatīvs. Vajadzēja avīzes “galviņu”. Sarunājām, kas uzzīmē. Izvēlējāmies no vairākiem avotiem.
Meklējām kādu vietu, kur apmesties, īrējām turpat pie tipogrāfijas vecā koka namā dažas istabiņas. Rīkojām talkas. Paši remontējām. Draugiem vai radiem kāds vecs galds, skapis un krēsls atradās. Elektrība bija. Pāris rakstāmmašīnas. Šo ēku vēlāk dēvējām par saimes māju, jo te izdevām arī avīzi ‘Saime”.
Sarunājām ar pasta priekšniekiem par piegādēm, par laikraksta parakstīšanu. Ar kioskiem vienojāmies par pārdošanu mazumtirdzniecībā. Tolaik vēl nebija “pikseļu”. Bildes taisījām tumšā istabā. Klišejas fotogrāfijām kodināja turpat Jēkabpilī. Ja ko nevarējām uzbildēt, to uzzīmēja Indulis B. Viņa zīmētajās lapiņās ir to gadu dzīves koncentrāts.
Tipogrāfija? Vienojāmies ar Hariju Rotkāju, tipogrāfijas direktoru, ka turpat drukāsim. Burtus salika Verija (Drešļuka) vai kāda cita burtlice no maziem svina klucīšiem. Tapa avīzes forma. Spiedē iekšā. Krāsu virsū. Balts papīrs skrien caur ruļļiem, cirtnis griež pa gabaliem. Avīze gatava. Kraujam mašīnā. Uz pastu, uz kioskiem prom.
Rakstāmmateriālu piedāvāja pati dzīve. Deviņdesmito gadu sākumā tā bija negaidīti pārsteidzoša.
Jaunais Vēstnesis, Nr.80 (2013, 11.oktobris), 7., 10.lpp.
Anna Afanasjeva, stāvējusi pie atjaunotās avīzes "šūpuļa":
Jēkabpils Vēstneša” izdošana bija saistīta ar zināmu noslodzes trūkumu – izdevām daidžesta tipa avīzi “Saime” un pilnībā nebijām noslogoti. Tālab apsvērām rajona avīzes izdošanu. Iespējams, tolaik līdz galam nebijām ņēmuši vērā, ka rajona avīze nozīmē nepārtrauktu konveijeru, gaļas mašīnu, kā savā žargonā pieņemts izteikties, nepieciešamību izvairīties no rutīnas, piesaistīt, izaudzināt jaunus un spējīgus kadrus. Iespējams, šodienas skatījumā un ar šodienas pieredzi lēmums būtu citādāks. Tomēr žurnālistiskā ziņā “Vēstnesis” bija citādāks, atšķīrās no citām rajona avīzēm ar lasītāju uzrunāšanas veidu un stilu un, nenoliedzami, ienesa žurnālistikā jaunas vēsmas.
Faktiski “Jēkabpils Vēstneša” saknes meklējamas tālajā pagājušā gadsimta pirmajā pusē – Dzintara vectēva brālis savulaik mūspusē izdeva laikrakstu “Jēkabpils Ziņas”. Taču no šī nosaukuma ne bez sāpēm nācās atteikties visai triviāla iemesla dēļ – neizdevās atbilstoši noformēt avīzes “galviņu” (nosaukumu) ar “Ziņu” vārdu. Palikām pie Jēkabpils Vēstneša”, arī šāda avīze pirmās Latvijas brīvvalsts laikā mūspusē izdota.
No laika attāluma raugoties, Dzintars, Gunārs un es no žurnālistiskā viedokļa bijām spējīga, gudra un varoša komanda, kas lieliski papildināja cits citu, tādējādi sekmējot veiksmīgu ieceru īstenošanos. Tomēr tajā laikā neviens no mums nepiederēja pie īsteniem uzņēmēju tipa cilvēkiem. Mūsu komandai pietrūka spējīga izpilddirektora, kurš pārzinātu un profesionāli sekotu līdzi saimnieciskajām norisēm, grāmatvedības jautājumiem. Bet žurnālistiskā ziņā mēs tik tiešām bijām komanda šī vārda vislabākajā nozīmē.
No laika attāluma, atsijājot sēnalas, “JV” laiks atmiņā palicis kā aizrautīgs un interesants, ar plašu līdzjutēju un atbalstītāju (morālu) pulku un vārdos neizsakāmu piepildījumu. Avīze nebija iedomājama bez trāpīgajām Induļa Bukas karikatūrām, Jāņa Amata vēsturiskajiem apskatiem, Lucijas Ķuzānes skatījuma. Jāņa Kučinska vēstījums ne visiem šķita viegls, tomēr tas bija personības skatījums.
“JV” vienlaikus ar Atmodas laika norisēm nozīmēja aizrautību, degsmi un neatkārtojamu izjūtu gammu.
Līdz ar “JV” Jēkabpilī ienāca arī tāds nodarbinātības veids kā avīžpuikas. Kamēr avīzi drukāja Jēkabpilī, tuvējie puikas steidza pirmie tikt pie avīzes, lai iznēsātu to kaimiņiem, uz slimnīcu un citām lasītāju pulcēšanās vietām. Nereti puiku aizrautība un darba metodes bija apskaužamas. “JV” bija arī sava Mince- gudra trīskrāsu kaķene, kurai patika gozēties zem lampas pie rakstāmmašīnas vai datora.
Jaunais Vēstnesis, Nr.80 (2013, 11.oktobris), 10.lpp.
Ilmārs Knaģis rakstā ”Bēdīgais “Belevijas” liktenis”:
Pie otrā tirgusplača (kur bija drukātava) Zvanītājs uzcēla māju, ierīkoja viesnīcu un arī tējnīcu. Tās galvenie klienti bija uz tirgu atbraukušie zemnieki un plostnieki, kas piestāja krastā pie klostera.
Brīvā Daugava, Nr.54 (2006, 13.maijs), 4.lpp.
Rakstniece L.Ķuzāne:
Bet laucinieku paradīze ir Zvanītāju krogs pie Trešdienas tirgus laukuma. Tas šalc un dūc sešas dienas nedēļā. Tur nogrimst lauku sētās sūri grūti gādātais labums. Īpaši augstu vilni šis krogs uzmet pirmdienās, trešdienās un piektdienās, kad Jēkabpilī tirgi. Piemēram, zemnieks no rīta ar siena vai malkas vežumeli iebrauc pilsētā. Uz Trešdienas tirgus laukuma atrod precei noņēmēju un tūdaļ rauj zirgu Zvanītāja sētā pie slitas un pats ienirst krogā. Zvanītāju Minna, ducīga kā siena guba, vāra cīsiņdesas virtenēm vien un sautē kāpostus katlu pēc katla. Kārlis iemērī šņabi, piedāvā alu – kādu gribat – kausos vai pudelēs, un zina vārdā saukt visus kroga pastāvīgos apmeklētājus, vienalga, sēlpilieši, birzieši vai zasieši.Klīst baumas, ka mājas dziļumā esot atsevišķas istabas, kur kroga apmeklētāji varot tikties ar smukām meitām, taču – pierādīt to neviens nevar. Ābeļu, Biržu, Salas un Sēlpils pakalni ir ozolu zeme. Vērtīgo koksni iepērk Zvanītājs, maksā latu par kubikpēdu. Kad bluķus nosūta uz Rīgu eksportfirmai, pašam pabirst balta nauda. Ļaudis nez ko melš, ka no latviešiem Zvanītājam ir vispilnākais naudas maks. Ne solīti negribot palikt aizmugurē desu Vildem. Ja tas dēlam dāvina kafejnīcu, tad Zvanītāji savam dēlam Valdim ceļ savrupmāju, viselegantāko Jēkabpilī.
L.Ķuzāne. “Sens tik sens bij tas laiks”, 2010. - 22.lpp.
Brīvības iela 220 ( apzīmēts ar baltu apli) Vispirms bija vajadzīgs Avīze nebija iedomājama Annas Afanasjevas atmiņas
20.gadsimta. 30-tajos gados. izdevējs - tā radās bez trāpīgajām Induļa par darbu redakcijā.
Foto: JPB arhīvs kompānija "Vide" Bukas karikatūrām. Info: JV 1998. gada 10.oktobra
Foto: JV 2013. gada numurā
11.oktobra numurā
Atjaunotā laikraksta "Jēkabpils Vēstnesis" Dzintars Vasjukevičš jau kopš 2000.gada Anna Afanasjeva visilgāk palikusi uzticīga
1.numurs - 1991.gada 2.februārī 9.decembra uz norisēm žurnālistikā žurnālistikai, bet pēdējos gados asistē un
noraugās no mākoņa maliņas. koordinē starptautiskus projektus.
Foto: JV 2013. gada 11.oktobra numurā Foto: JV 2013. gada 11.oktobra numurā
Gunārs Jermaks (1956-2017) Trešdienas tirgus laukums Jēkabpilī 2013.
Foto: JV 2013. gada 11.oktobra numurā gada 3.jūnijā.
Foto: Aivars Gulbis (www.redzet.eu)
