Pasākumi

Jaunā dzejniece par sevi raksta: Es esmu Marija Lapkovska, 32 gadus jauna sieviete, mamma 2 foršiem bērniem, sieva. Ikdienā strādāju par policisti, nodarbojos ar powerliftingu. Sevi par dzejnieci nesaucu, baidos tik skaļu izteikumu, bet dzeju rakstu jau no skolas gadiem. Mani dzejoļi nav radīti sēžot un domājot, ko lai uzraksta, tie vienkārši "atnāk" paši, tā teikt, no augšas. Es ticu, ka katram dzejolim ir savs lasītājs, tas, kas šodien nešķiet saistošs, citā dienā liek domāt - lūk, tas ir tieši par mani, par manu sajūtu, par manu situāciju. Mani iedvesmo daba un cilvēki man apkārt. Man patīk vērot sabiedrību, tas man bieži liek aizdomāties par to, kas mēs esam, kāpēc mēs rīkojamies tieši tā kā rīkojamies un ne citādāk. Es ceru, ka rakstot dzeju, varu būt noderīga kādam, kam šobrīd grūti, būt kompass tam, kas apmaldījies, būt uguns tam, kam šobrīd auksti. Dzeja ir ceļš. Ceļš, kurā nav kartes un nav iepriekš zināms galamērķis. Tu vienkārši ej — pa sajūtām, domām un vārdiem, kas atnāk īstajā brīdī. Dzeja ir ceļš uz sevi. Uz to, ko ikdienas steigā nepasakām, ko reizēm pat paši sev neatzīstam. Tā ļauj apstāties, ieklausīties un ieraudzīt to, kas citādi paliktu nepamanīts. Dzeja ir arī ceļš pie otra cilvēka. Dažreiz pietiek ar dažām rindām, lai kāds otrā pasaules malā sajustu: „Es neesmu viens. Kāds ir jutis tieši tāpat.” Un varbūt dzejas skaistums ir tajā, ka katram tā aizved uz savu vietu. Vienam — pie atmiņām, citam — pie asarām, vēl kādam — pie smaida. Es nezinu, kurp aizvedīs mani nākamais dzejolis. Es tikai zinu — ja vārdi atnāks, es iešu tiem līdzi.”