1991. gada janvāra vēsturiskie notikumi hronoloģiskā secībā izkārtoti un aprakstīti daudzkārt. Ko vēl pie visa var piebilst?  Atcerēties? Stāstīt?
Jā, vairs nav viegli to darīt, jo Laika upes straume tik plūst un plūst, aiznesot nebūtībā cilvēku dzīves, nemaz nerunājot par atmiņām… Un tomēr, ja ieklausās sevī, kaut kas arvien vēl tiek saglabāts sajūtu līmenī.  Personisks.
To gan vairs neatceros, vai radio bija palicis ieslēgts jau no vakara,  vai arī to ieslēdzu tajā brīdī, kad 13. janvāra rīta agrumā ēterā atskanēja Daiņa Īvāna satrauktā balss.
Iepriekšējā vakarā omonieši  ieņēmuši Lietuvas radio, televīzijas,  telegrāfa ēkas, ar bruņumašīnām triecoties neapbruņoto aizstāvju rindās.  Zem kāpurķēdēm ir bojā gājušie, ir simtiem ievainoto… Tas bija kaut kas neaptverams.
Tautas frontes vadības vārdā Dainis lūdza ikvienu, kurš vien var, doties uz Visas tautas manifestāciju, kas notiks Rīgā, pulksten 14.00. Lai atbalstītu lietuviešus, lai  vēl un vēl apliecinātu savas tiesības uz neatkarību. Vai es mans vīrs Inārs šajā aicinājumā varējām neieklausīties? Nu, protams, pat citādāku domu nebija. Ir jābrauc! Vienīgi sešus gadus vecā audžumeitiņa Diāna vispirms ar savu mašīnu bija jānogādā drošā vietā pie tuviniekiem Līvānos. Slēdzot ciet dzīvokļa durvis, sirdī iemaldījās sāpe. Vai atgriezīsimies?
No Jēkabpils uz Rīgu devās steidzīgi saorganizētā autobusu kolona, jo braucēju saradās daudz. Pa ceļam klausījāmies radio, arī to, ka Rīga pilna ar krievu bruņumašīnām, kas slēpjoties mazajās šķērsielās un, acīmredzot, tikai gaidot pavēli. Iebraucot Rīgā, no autobusa bija jāizkāpj labi tālu un jāiekļaujas ļaužu straumē, kas virzījās uz krastmalu. Cilvēks pie cilvēka, no dzelzceļa tilta līdz vanšu tiltam. Diezin vai galvaspilsēta  vēl kādreiz pieredzēs tik daudz vienkopus sanākušo savas tautas pārstāvju! Vēlāk ziņoja, ka it kā esot bijis vismaz pusmiljons, bet tad likās gan, ka varēja būt krietni vairāk. Steigā uzceltajās tribīnēs pie mikrofona  stājās Augstākās Padomes vadība, Tautas frontes aktīvisti, visu mīlēti mākslinieki. Nepieļaut Lietuvas notikumus! Līdz pēdējām aizstāvēt savas tiesības uz brīvību un neatkarību!
No zemo, smago mākoņu blāķa pēkšņi iznira krievu armijas helikopters un sāka riņķot virs mūsu galvām.  Vai tiešām uz mums raidīs lodes? Nē, lejā sāka birt milzīgas sniegpārslas, kas faktiski bija skrejlapas. Daļu no tām vējš uzreiz noslīcināja Daugavas viļņos, citas krita zemē un tika samīdītas. Vai kāds arī centās izlasīt, uz ko tiekam aicināti? Vismaz tuvumā neredzēju nevienu, kas šīs lapeles paceltu.

Dievs, svētī Latviju…
Kā vissirsnīgākā, viskvēlākā lūgsna šie vārdi, simtu tūkstošu dziedāti, pacēlās virs Rīgas jau tumstošajās debesīs. Visuvarenais, ieklausies! Nu lūdzu, lūdzu! Vai Viņš  sadzirdēja mūs?
Vēlāk sapratām, ka bija sadzirdējis gan, bet tajā brīdī to vēl nezinājām un pāri nosalušajiem vaigiem skrēja asaru straumītes. Ne tikai man vienai. Emocionāli bija ļoti smagi. Jau zinājām, ka  Lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģeris, kas iepriekš daudzus gadu bija vadījis Jēkabpils Lauktehnikas uzņēmumu, ir devis rīkojumu Rīgā ierasties smagajai tehnikai no  visas Latvijas.  Kas tūlīt notiks? Vai būs ielu cīņas? Vai cilvēki ar kailām rokām spēs noturēties tādam pārspēkam, kāds bija okupācijas armijas rīcībā?
Mājās braucot, kaut kur pie Kokneses mūsu autobuss apstājās, lai garām palaistu no Jēkabpils izbraukušo  smago traktoru un mašīnu, piekrautu ar cementa bluķiem, kolonu. Starmešus mirdzinot, uz Rīgu devās brīvības aizstāvji.

 Bija sācies Barikāžu laiks.
…Pie stāva stāvs. Pie dvašas dvaša.
Pie pleca plecs. Pie dūres dūre.
... Deg ugunskuri…
Tie nav ugunskuri! Tie mūsu sapņi
Cauri tumsai spīd.
… mēs nezinām, kas būs, kas taps.
Vai brīvība, vai lielais Brāļu kaps.

Šīs ir rindas no Māras Zālītes dzejoļa. Rakstīta tajā laikā, kad mūsu sirdīs plosošā neziņa vēl cīnījās ar Lielo cerību. Uzvarēja cerība, uzvarēja mūsu sapnis, jo palīdzēja mūsu toreizējā vienotība, drosme un brīvības alkas.
Stāsts ievietots 2021.gadā.
 

Trigger the fancybox